Vai OCTA būtu jāsedz cietušai personai auto nomas izmaksas pēc negadījuma??
Pēc ceļu satiksmes negadījuma cilvēki parasti domā par galveno jautājumu — vai vainīgās personas apdrošinātājs apmaksās remontu? Tomēr realitātē problēma bieži sākas nevis ar sasisto automašīnu, bet ar to, ka cilvēks pēkšņi paliek bez iespējas normāli pārvietoties. Auto atrodas servisā, ikdienas dzīve turpinās, bērni jāved uz skolu, jābrauc uz darbu, jāapmeklē klienti vai jānodrošina uzņēmuma darbība. Tieši tāpēc daudziem šķiet pilnīgi pašsaprotami, ka vainīgās personas OCTA apdrošināšanai būtu jāsedz arī aizvietošanas auto izmaksas.
No taisnīguma sajūtas viedokļa šāds pieņēmums patiešām šķiet loģisks. Ja cilvēks nav vainīgs negadījumā, kāpēc viņam vēl papildus būtu jācieš neērtības un pašam jāsedz mobilitātes izmaksas? Taču Latvijas OCTA sistēmā viss nav tik vienkārši.
KĀDS IR APDROŠINĀTĀJU vIEDOKLIS ŠOBRĪD?
LV Portāla e-konsultācijā “Vai apdrošinātājam jāsedz nomas transporta izmaksas?” LTAB pārstāve norādīta, ka saskaņā ar OCTA likumu nomas auto izmaksas netiek atlīdzinātas.
Avots: LV Portāls – Vai apdrošinātājam jāsedz nomas transporta izmaksas?
Tas nozīmē, ka Latvijas normatīvais regulējums tieši neparedz automātisku pienākumu apmaksāt cietušā aizvietošanas transportu laikā, kamēr bojātais auto tiek remontēts.
Raksts tapis sadarbībā ar OCTA tiešsaistes iegādes platformu OCTAOK.LV
VAI IR PAMATS DISKUSIJAI?
Tomēr ar to diskusija nebeidzas. Patiesībā tieši tur tā sākas. Jo rodas būtisks jautājums — vai cilvēka zaudējums pēc negadījuma tiešām ir tikai fiziski bojātais auto? Mūsdienās automašīna daudziem sen vairs nav luksusa prece. Tā ir ikdienas infrastruktūras daļa. Cilvēks ar auto nokļūst darbā, ved bērnus, apmeklē klientus, organizē piegādes vai vienkārši nodrošina savu normālu ikdienu. Ja šī iespēja tiek atņemta cita vadītāja vainas dēļ, pilnīgi loģiski šķiet argumentēt, ka zaudējums nav tikai remonta izmaksas vien.
No civiltiesību principu viedokļa šāda argumentācija pat nav īpaši eksotiska. Klasiska ideja civiltiesībās paredz, ka cietušais pēc iespējas jānostāda stāvoklī, kādā viņš būtu atradies, ja kaitējums nebūtu nodarīts. Ja bez negadījuma cilvēks būtu turpinājis lietot savu auto, tad pēc negadījuma viņam šī iespēja objektīvi tiek atņemta. Tieši tāpēc daudzās Eiropas valstīs aizvietošanas auto vai mobilitātes kompensācija ir diezgan normāla OCTA atlīdzību sistēmas sastāvdaļa.
VAI un KĀ ŠĀDU ZAUDĒJUMU ATLĪDZINĀŠANA IETEKMĒTU OCTA CENU?
Protams, arī apdrošinātāju piesardzība ir saprotama. Tiklīdz nomas auto izmaksas kļūtu par standarta OCTA pozīciju, rastos ļoti daudz sarežģītu jautājumu. Kādas klases auto pienākas cietušajam? Vai premium auto īpašniekam jānodrošina premium klases nomas auto? Cik ilgi drīkst izmantot aizvietošanas transportu? Ko darīt situācijās, kur ģimenē ir vēl viena automašīna? Vai cilvēkam pilsētas centrā nomas auto vispār ir objektīvi nepieciešams? Kur beidzas reāli zaudējumi un sākas komforta jautājums?
Tieši šī robeža arī padara tēmu juridiski sarežģītu. Tomēr tas nenozīmē, ka diskusija ir absurda vai nepamatota. Gluži pretēji — iespējams, ka nākotnē tiesu prakse šiem jautājumiem pievērsīsies arvien plašāk. Īpaši situācijās, kur auto nav vienkārši ērtība, bet būtiska darba vai uzņēmējdarbības sastāvdaļa. Piemēram, kurjeriem, piegādes transportam, komercauto vai uzņēmumiem, kuru darbība bez transporta faktiski apstājas.
Teorētiski tiesā būtu iespējams argumentēt, ka nomas auto izmaksas ir tiešā cēloņsakarībā ar ceļu satiksmes negadījumu un veido reālus mantiskos zaudējumus. Tad tiesai būtu jāvērtē nevis abstrakta ideja par “ērtībām”, bet gan konkrētās situācijas samērīgums, nepieciešamība un zaudējumu pamatotība.
Iespējams, šobrīd Latvijas OCTA sistēma uz šo jautājumu skatās salīdzinoši konservatīvi. Taču sabiedrība mainās, mobilitāte kļūst arvien nozīmīgāka, un arī izpratne par zaudējumiem laika gaitā attīstās. Varbūt pēc vairākiem gadiem diskusija par aizvietošanas auto vairs nešķitīs strīdīga, bet gan pašsaprotama OCTA sistēmas sastāvdaļa.
Jo galu galā jautājums nav tikai par sasistu automašīnu. Jautājums ir arī par to, vai cilvēkam pēc negadījuma ir tiesības saglabāt normālu ikdienas dzīvi.